No 2000. gada 19. līdz 21. maijam klintīs, kuras atrodas pie Jastrebinoje ezera, Priozojorska rajonā (Ļeņingradas apgabalā), notika Sankt-Pēterburgas atklātais čempionāts tūrisma daudzcīņā (kalnu tūrismā) kā arī XXX sacensības kalnu tūrisma tehnikā, kuras veltītas V.P.Jegorova piemiņai. Kā bija norādīts sacensību nolikumā, šīs sacensības vienlaicīgi ir arī viens no Krievijas kausa izcīņas posmiem. Kas attiecas uz sacensībām kalnu tūrisma tehnikā, kuras veltītas V.P.Jegorova piemiņai, tad jāatzīmē, ka tās notiek tradicionāli jau kopš 1968. gada un ir veltītas pirmajam sacensību organizatoram un galvenajam tiesnesim V.Jegorovam, kurš neilgi pēc pirmo sacensību noorganizēšanas gāja bojā Pamirā. Lai piedalītos šajās sacensībās, no Latvijas 15. maija vakarā ar mikroautobusu devās kalnu tūrisma komanda sešu cilvēku sastāvā un viens novērotājs.

Komandas sastāvs bija sekojošs:

Ieva Ūbele
Māris Zvirbulis
Rolands Laganovskis
Ēriks Ruģēns
Uldis Kirtovskis
Mihails Pietkevičs, komandas kapteinis

Tāpat vēl līdzi brauca Māra Vilciņa, kura vēl nebija īsti gatava startēt, jo atveseļojās pēc nesen izdarītās ceļgala operācijas.

Sakarā ar to, ka sacensības notiek Krievijas Ziemeļrietumos, tradicionāli tajā piedalās daudz komandu no Sankt-Pēterburgas un Maskavas. Tā arī šoreiz startēja 5 komandas no Sankt-Pēterburgas un 3 komandas no Maskavas. Tāpat startēja komandas no Saratovas un Latvijas, kopskaitā pavisam 11 komandas. Novērtējot pretiniekus jāsaka, ka kā parasti mūsu reālie pretinieki ir apmēram 2 mājinieku komandas un 1 komanda no Maskavas.

Sacensības notika trijās atsevišķās distancēs: “Glābšanas darbu” distancē, kā arī distancēs “Klintis 1” un “Klintis 2”. Distances tika veidotas uz dabīga klinšu reljefa, uz kompakta klinšu masīva, kuru vietējie iesaukuši “Zmeinij” (Čūsku). Masīva vidējais augstums - apmēram 25 līdz 30 metru, klinšu vidējais stāvums - ap 80 grādiem.

Sacensības “Glābšanas darbu” distancē notika 20. maijā. Latvijas komanda pat nevelkot savu starta vietu izlozē (jo sarakstā bija pēdējā), ielozēja sev smago pirmo startu. Smago tāpēc, ka sacensību starts tika nolikts uz 8.00, kas reāli nozīmē, ka uz startu jāierodas jau 7.30, bet līdz tam vēl vajag pamosties, pabrokastot, sagatavoties sacensībām, noekipēties un veikt daudz citu darbu. Bez tam iepriekšējā vakarā komanda pavadījusi ilgu laiku kopīgi apspriežot un analizējot komandas taktisko plānu distancē, kurš šāda līmeņa sacensībās spēlē gandrīz galveno lomu un arī atlasot un sagatavojot inventāru startam. Tāpat no rīta vēl ir samērā auksts un mikls, klintis vēl nav paguvušas iesilt. Tomēr tāda ir šī sporta specifika un jau apmēram 7.30 no rīta pilnā gatavībā atrodamies pie distances. Taktiski distances iziešanu esam izplānojuši labi, tikai nedaudz saķeras ar plānu realizāciju pašā sākumā. Kopumā ieņemam sesto vietu šajā distancē, taču tikai mūsu un vēl viena komanda no Sankt-Pēterburgas var lepoties ar tehnisko sodu kartīti, kurā pretīm ierakstam “sodi komandai par tehniskiem pārkāpumiem” redzama atzīme “0”. Tas ir rādītājs, ka komanda ir spējīga veikt ļoti sarežģītus tehniskus uzdevumus, tikai vēl nedaudz jādomā par to, kā kopumā kāpināt tempu (kurš tāpat jau nav mazs).

Tās pašas dienas pusdienlaikā Latvijas komanda startē distancē “Klintis 2”. Šīs ir komandu - individuālās sacensības, kurās svarīgi iegūt labu vietu kopvērtējumā, bet tai pašā laikā spēcīgi komandas dalībnieki var izpildīt sporta klases.

Sacensības izpaužas tādējādi, ka komandai tiek dotas 8 klinšu distances, kuras jāizkāpj individuāli. Distanču garums ir no 10 līdz 25 metriem, bet to grūtība - no pavisam viegla līdz maršrutam, kurš iet pāri vairākām nelielām “karnīzēm” un ir samērā grūts. Par katru izietu maršrutu pirmajā reizē var saņemt 1 punktu, bet izejot to vēl 3 reizes - 0,1 punktu par katru šādu reizi. Mūsu komandas pareizā taktika un augstā individuālā meistarība dod iespēju ieņemt pirmo vietu šajā distancē starp visām komandām (arī mājiniekiem), kā arī Rolandam iegūt otro vietu individuālajā vērtējumā starp vīriešiem un Ievai trešo vietu individuālajā vērtējumā starp sievietēm. Tas ļoti priecē un iedvesmo mūsu komandu, bet mājinieki šķiet nav īsti apmierināti.

Paliek vēl starts pēdējā, visatbildīgākajā distancē, “Klintis 1”, Visatbildīgākajā tāpēc, ka kopvērtējumā tiek skaitītas komandas iegūtās vietas katrā atsevišķā distancē un vienādas punktu summas gadījumā augstāku vietu iegūst komanda, kura uzrāda labāku vietu tieši šajā distancē. Izloze šoreiz ir labvēlīga, jo mums jāstartē ir tikai astotajiem. Tomēr tas vēl nedod tiesības atslābināties. Distance ir izveidota interesanta, bet bez īpaši smagiem tehniskiem elementiem. Daudz jākāpj izmantojot mākslīgos atbalsta punktus, tas ir, jāvirzās pa klintīs iekaltajiem “šlamburu” āķu celiņiem vai izmantojot pašu ieliktos ieliktņus. Arī šoreiz taktiski viss izdomāts labi (ko vēlāk atzīst arī viss tiesnešu korpuss, kurš vienbalsīgi atzīst mūsu komandu par visskatāmāko šajās sacensībās), bet nelielas kļūdas neļauj ieņemt šajā distancē augstāku vietu kā trešo. Tomēr tas ir labs sniegums, kas kopvērtējumā dod mums iespēju ieņemt augsto trešo vietu kopvērtējumā un uz Rīgu vest skaistas medaļas ar Sankt-Pēterburgas attēlu un diplomus.

Mājās braucam gandarīti un noguruši. Aiz muguras ir treniņi, sacensības, tikšanās ar sen pazīstamiem un jauniem paziņām no Sankt-Pēterburgas un Maskavas komandām, zaudējuma rūgtums un uzvaras saldme. Tāpat esam apsolījuši, ka pēc iespējas centīsimies ierasties uz Krievijas Federācijas atklāto čempionātu, kurš šogad notiks no 5. līdz 9. septembrim Kaukāzā, Elbrusa piekājē, un uz kuru sabrauks daudz spēcīgu komandu no visas Krievijas. Tāpat esam saņēmuši uzaicinājumu no Sankt-Pēterburgas kolēģiem piedalīties tradicionālājās sacensībās kalnu tūrisma tehnikā par “Bojā gājušo tūristu balvu”, kuras notiek 2000. gada 6. un 7. novembrī uz tā sauktajām “Mazajām klintīm“, šosejas Sankt-Pēterburga - Priozerska 143. kilometrā.

Paldies visiem komandas dalībniekiem, kuri ziedoja savu brīvo un ne tik brīvo laiku un zināmus finansu līdzekļus, lai visiem kopīgi būtu iespējams doties uz šīm sacensībām un parādīt, ka Latvijā vēl joprojām ir spēcīgas kalnu tūrisma tradīcijas un cilvēki, kuri ir spējīgi startēt visaugstākajā līmenī.

Papildus informācijai: Latvija šajās sacensībās piedalās apmēram no 1970. gada un parasti spēj parādīt ievērojamus rezultātus (1. un 2. vieta 1971. gadā, 1. vieta 1973., 1974., 1979., 1982. un 1983. gados, 2. vieta 1972., 1975., 1978., 1981. un 1990. gados, 3. Vieta 1974., 1977., 1987., 1988., 1991., 1997. un 1998. gados).

M.Pietkevičs