Mītings uz klintīm starp kaijām, iznīcinātājiem un krusu

Katru gadu British Mountainiering Council rīko starptautiskas tikšanās (mītingus, samitus) pieredzes apmaiņai, uz kurām ierodas pārstāvji no visas pasaules. Šogad, pateicoties Latvijas Alpīnistu Savienībai (LAS) un Aigai Briežkalnei (pagājušā gada Latvijas pārstāvei), kas mani pabikstīja un iedvesmoja, man bija tas gods pārstāvēt kāpšanas lielvalsti – Latviju. ;) Paldies par šo iespēju!

Mītinga galvenā tēma bija „Style & Ethics in World Climbing” jeb „Pasaules kāpšanas stils un ētika”, un tieši šai tēmai par godu arī tika rīkotas dažādas diskusijas un semināri. Bet viens no galvenajiem mērķiem, kā katru gadu, bija popularizēt tradicionālo kāpšanu (kāpšanu bez iebūvētiem āķiem, bet ar ielikņiem un friendiem).

Pirms sāku aprakstu, vēl daži skaitļi – mītingā kopumā piedalījās 70 cilvēki, no  kuriem 32 bija internacionālie viesi no 24 valstīm: Horvātijas, Čehijas, Dānijas, Somijas, Vācijas, Īrijas, Izraēlas, Itālijas, Japānas, Kazahstānas, Latvijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Pakistānas, Polijas, Portugāles, Rumānijas, Serbijas, Slovēnijas, Dienvidāfrikas, Zviedrijas, ASV, Anglijas, Velsas un Skotijas.
Tad nu neliels apraksts, „kas, kur un kā “. Emocijas jau nedaudz norimušas, tādēļ raksts, iespējams, būs nedaudz koncentrētāks un informatīvāks. Lai gan iespaidi ir ļoti spilgti un emocionāli un atbraucot vārdu plūdums bija neapturams, tomēr saņemties un izlikt tos rakstveidā ir grūti.
Bet tad, lūk.
Uz mītingu man no Latvijas nācās doties vienai. Arī šogad tāpat kā pagājušogad iespēja pārstāvēt mūsu valsti tika dota tikai vienam cilvēkam, jo dalībnieku skaits ir liels, bet vietu skaits – ierobežots. Tomēr doties šādā ceļojumā vienai, nav pats sliktākais variants – galvenais ir samērā laicīgi saorganizēt transportu.
Internacionālajiem viesiem tika organizēts īpašs transports no Mančestras lidostas, taču reisi no Latvijas uz Mančestru nav īpaši izdevīgi. Tā vietā man izdevās atrast ļoti izdevīgu lidojumu uz Londonu, kas gan nebija mans galamērķis. Bet tā nebija liela bēda, jo, pateicoties lieliskajam BMC travel chat forumam, man ātri vien izdevās atrast un sarunāt tikšanos ar vietējo dalībnieku, kas mani sagaidīja un aizvizināja uz mītingu.

Par dzīvesvietu, sadzīvi un kāpšanas iespējām

Tātad vieta, North Wales, Llanberis Pass “Ynys Ettws Hut”
Hatas atradās nekurienes vidū, bet fantastiskā vietā – visapkārt kalni, tālumā redzams jūras krasts, kalnu upe un, kā mēs ar Laurenu (ASV), smējāmies, skrienošie spilveni – aitas, kas katru rītu mūs pavadīja ceļā no hatas uz brokastīm. Hatas bija no ārpuses senlaicīgas akmeņu būves, bet tikt tajās iekšā varēja tikai ar speciālu elektronisko čipu – 21. gadsimts.
Dienas kārtība dažiem no mums atšķīrās (principā meitenēm), jo mūsu hata atradās 10 minūšu attālumā no galvenās hatas un “virtuves telts”, tāpēc mums katrs rīts sākās ar nelielu pastaigu pāri akmens žogiem un divām upītēm, turklāt man bija jānokāpj no savas “ royal bed” – katru vakaru, lai tiktu gulēt, bija jāveic trīs virvju maršruts, jo gulēju gultas trešajā stāvā.

Pastaigai sekoja skaļas un ilgas brokastis, kurās piedalījās visi, izņemot tos, kam par hostu bija ticis Tonijs (tautā dēvēts par “ooo, Tony”). Viņi jau 08:00 bija prom uz klintīm.
Pēc brokastīm sekoja climbing, climbing, climbing (kāpšana,kāpšana,kāpšana). To te varēja izbaudīt daudz un dažādu, jo 40 minūšu brauciena rādiusā atradās visdažādākie kāpšanas reģioni ar dažādām klints struktūrām.
Jāpiemin, ka man vislabāk patika sea cliff – jūras klintis Gogarth reģionā.
Bet, jā, mani tik tiešām patīkami pārsteidza dabas un klinšu daudzveidība, vienā vietā piedāvājot tik daudzveidīgas kāpšanas iespējas.
Pēc atraktīvās dienas sekoja vakariņas, kas katru vakaru bija fantastiskas, un par bada un vienveidības sajūtu nebija jāsūdzas it nemaz. Vakariņas gan parasti ieilga līdz vēlai naktij, jo talkā nāca arī vīns un alus kauss, pie kura tika apspriesti dienas iespaidi, klintis, kāpieni, filozofija un kultūra..
Neizpalika arī sarunas par Latviju un divi populārākie jautājumi – cilvēku populācija un kāpšana. Uz pirmo jautājumu atbildot, ka mums ir divi miljoni iedzīvotāju, tradicionāli sekoja reakcija: „Nē nē, ne jau Rīgā, kur tu dzīvo, bet visā Latvijā”, par ko man radās liels smaids. Bet vēl lielāks smaids parādījās, atbildot uz otro jautājumu, kad visi nevarēja saprast, vai es jokoju, vai runāju nopietni, atbildot, ka Latvija ir līdzena vieta, tikai ar “ indoor climbing” (kāpšanu iekštelpās). Visi teica, ka man jāpārvācas, bet es atbildēju, ka man ir prieks brīvdienās izbaudīt kāpšanu ārpus valsts, un tas ir lielisks iemesls ceļošanai. Turklāt mēs tādas bijām četras valstis – Latvija, Nīderlande, Dānija un Serbija. Mēs jau smējāmies, ka nočiepsim britiem kādu klinti. Čehi un zviedri zināja dažus Latvijas kāpējus un aicināja pievienoties viņiem. Nu ko – tad jau redzēs ;).
Diskutēt varējām ilgi un dikti, tāpēc par kārtīgu izgulēšanos bija jāizmirst visas nedēļas garumā.
Cilvēki: fantastiski, laipni, draudzīgi, atsaucīgi, entuziastiski, smaidīgi – jau pirmajā dienā izveidojās ļoti labs kontakts.

Tagad galvenais – kā notika kāpšana. Katram viesim par partneri tika viens vietējais kāpējs (host), ar kuru tad arī tika kāpts un kurš sniedza savas zināšanas un pieredzi tradicionālajā kāpšanā. Hosti mainījās ik pēc divām dienām, kas ļāva ne tikai daudzveidot pieredzi, bet arī kontaktēties ar arvien jauniem cilvēkiem, jo pasākuma mērķis nav tikai kāpšana, bet arī starpvalstu socializēšanās.
Vietas, kur mums bija iespējas kāpt:
Gogarth (Main Cliff, Yellow Walls, Holyhead Mountain, Rhoscolyn, North Stack, Upper Tier, Castell Helen)
Ormes (Pen Trwyn, St Tudno’s)
Llanberis Pass (Cromlech, Grochan, Carreg Wastad)
Slate (Vivian, Rainbow, Serengeti)
Tremadog (Craig Castell, Pant Ifan, Bwlch y Moch)
Lleyn (Ty’n Towyn, Porth Ysgo, Craig Dorys)
Ogwen (Idwal Slabs, Tryfan Bach)

“ Bolts,Style & Ethics in World Climbing” („Iebūvētie āķi, stils un ētika pasaules kāpšanā”) – diskusija, ko vadīja Dave Tunbull (BMC CEO) un Pat Littlejohn

Dažus vakarus risinājās arī diskusijas un semināri par konkrēto tēmu. Vienu vakaru bija zviedru filma par kāpšanu Bohuslanā, Zviedrijā – „Crackoholic” , citu vakaru – čehu filma par tradicionālo kāpšanu un dabas aizsardzību.
Latvijā šī tēma nav īpaši aktuāla, bet Lielbritānijā tas ir ļoti aktuāls un sasāpējies jautājums. Radās filozofiski jautājumi, kāpēc cilvēki kāpj klintīs un kāds ir katra mērķis, vai atbalstīt āķu būvēšanu, vai atbalstīt tikai tradicionālo kāpšanu, kā tas pārsvarā tiek darīts Lielbritānijā. Kā tas ietekmē dabas aizsardzību. Diskusijas audio ieraksts var dzirdēt http://blog.lwimages.co.uk/ .
Man pašai šajā pasākumā bija pirmā pieredze ar tradicionālo kāpšanu un jāsaka, ka man tā iepatikās, es to izbaudīju vairāk nekā sporta kāpšanu. Kāpjot tradicionāli, es izjutu un it kā no jauna atklāju katru klints spraugu, jutu lielāku aizrautību nekā sporta kāpšanā. Protams, tās ir divas dažādas lietas, un katrai ir savi plusi un savi mīnusi.

6 dienas, 20 maršruti, 4 hosti, šļūdonis un jutīgas ķermeņa daļas

Organizācija bija lieliska, un arī māte daba bija parūpējusies, lai mēs varētu izbaudīt visu – gan kāpšanu saulē, gan lietū un krusā, maksimāli izbaudot visas iespējas, ko sniedz arī slapjas klintis ar peļķēm aizķerēs.

09.05. “ Nice move” – tremadog:)

Pirmajā dienā man bija tas gods kāpt ar Toniju, tā kā sākums bija spraigs. Iepriekšējā dienā, apspriežot kāpšanas iespējas, nolēmām, ka jāsāk ar ko ļoti vieglu, jo man nebija nekādas pieredzes ar tradicionālo kāpšanu. Izvēlējāmies apvidu Tremadog, kas ir 15 minūšu attālumā un kur ir ļoti daudzveidīgi un dažādu grūtības pakāpju maršruti.
Striptease VS 5a 49m
Cristmas Curry VS 76m
Valeries Rib HVS 5b 71m
Chocolate 56m

Aizbraucot uz kāpšanas vietu, lietus bija rimies, taču visapkārt bija slapjš un slidens. Tā kā pirmais kāpa Tonijs. Pirmkārt, bija jāsaprot visi termini, jo mēs abi runājām atšķirīgās valodās. Vislabāk man patika “ it’s me”, tas nozīmēja, ka visa virve, kas pie manis, ir ievilkta. Vislabāk izklausījās, kad vairāki BMC dalībnieki stāv rindiņā un bļauj “ its me”, un var saprast, ka tiem, tur augšā nav ne jausmas, kurš no “ its me” ir īstais. Savukārt Džejs (ASV), pukojās, kā lai viņš saprot, kurš no tiem britu akcentiem augšā ir īstais, ja neviens vispār nesaprot to britu akcentu ;).
Pirmā uzslava man tika par “ nice move”, Tonijs bilda, ka var redzēt, ka sporta kāpējs. Kāpju, dzirdu viens cits hosts no sāna – „O, nice move” -, es jau sāku domāt, kas par lietu, ko es tādu daru.
Bet vakarā noskaidroju, ka viņi tiešām sajūsminās par manu TO kustību, kas bieži jāizkopj Juglas zālē -uzsēšanos un izspiešanos uz vienas kājas:).

Pirmais iespaids par kāpšanu ar ieliktņiem – es tos labāk lieku iekšā nekā ņemu ārā, jo vakarā labās plaukstas augšdaļa bija diezgan asiņaina. Vairāk no centieniem izskrubināt patiešām iesprūdušus ieliktņus, nevis no pašas kāpšanas.

10.05 Iespaidīgie jūras monstri

Laiks Gogarth (Main Cliff, Yellow Walls) iespaidīgajām klintīm, kas iestiepjas tieši jūrā.
Šoreiz neatceros maršrutu nosaukumus, bet visi trīs bija divu virvju maršruti, VSH, 5 b-c.
Kāpieni bija iespaidīgi, kad zem tevis bango viļņi, triekdamies pret klinti, un tu karājies stacijā, kas balstās uz vienu friendu un ieliktni. Priecājos, ka man ir mīkstā sistēma un cepure, jo vējš bija pamatīgs. Pati klints (Main cliff) diezgan slidena, bet yellow walls drūpoša, tā kā visu laiku bija jāuzmanās, lai Tonijam neuzmestu kaut ko uz galvas. Te bija jāiemācās virvju valoda un jāsaprot viss pēc tā, cik reizes tiek parauta virve, jo dzirdēt otru bija absolūti neiespējami.
No šīm jūras klintīm iespaidi bija spilgti, un tās man patika vislabāk.

Vakarā tika iedalīts nākamais hosts. Tā kā Tonijs mani novērtēja kā spējīgāku trak (tradicionālā kāpšana) kāpēju nekā es domāju, viņš ieteica, lai man dodot ko grūtāku. Tā nu man iedalīja Džonu. Gribējām apspriest rītdienas plānus, taču vakara diskusija ar Deivu un Patu par āķiem, ētiku un citām lietām kāpšanā ieilga līdz 12 naktī, kad laiks un spēks atlika tikai kopīgam dzērienam.

Nedaudz par manu pirmo "eading" – kāpšanu kā pirmajai. Izvēlējāmies it kā vieglu trīs virvju maršrutu, sarunājām, ka pirmo posmu kāpšu pirmā es, otro viņš, jo tas grūtāks, un tad trešo atkal es. Kāpju un novirzos nedaudz pa kreisi, no tā, kā man rādija, vienā vietā mazliet iesprūstu. Tajā pašā laikā turos ar diviem pirkstiem aizķerē un ar pirkstgalu uz maza plauktiņa. Skatos – laba sprauga, kur ielikt ieliktni. Mēģinu trešā izmēra ieliktni, tas izrādās par mazu, nu, labi, ņemu citu – par lielu, trešais atkal neder. Kāja jau sāk nedaudz pagurt, tricināties, un nekrietni tikai septītais izrādās īstais. Uzkāpju, uztaisu bāzes staciju, nodrošinu hostu, viņš uzkāpj un saka: „Well done, crazy, you just climbed 2 piches not one. Remember we have only 50m ropes, and that was VSH 5c, not VS 5a”. Tajos maršrutos tiešām viegli apmaldīties un ieiet azartā

11.05. “ Nut joke day “, kā ar lūrēšana ap stūri

Kāpšanas apvidi:
Owgen(Tryfan Bach) 3x 2 virvju maršruti VS~ 45m
Tremadog( Pant Ifan) 3 virvju maršruts VHS ~ 60 m
Ogwen (Idwal Slabs) 3 virvju maršruts VS,VHS~ 70m

Džons bija pavisam citādāks nekā Tonijs, viņš visu uztvēra mierīgāk un viņam vairāk patika pamācīt. Turklāt mums bija viena kopīga iezīme – tieksme dziedāt.
Trešais maršruts man patika vislabāk, jo tas bija nevis balstīts uz spēku, bet ķermeņa kustību un līdzsvaru, un turklāt bija daudz spraugu, kur ielikt ieliktņus. Nu jau sāku vairāk pamanīt, kurā spraugā, kāda izmēra ielikni ievietot, un nu jau katrs otrais, nevis septītais, bija īstais. Turklāt Džonam nācās izmantot nut key(ieliktņu bakstāmo), lai dabūtu tos ārā. Kāpu lēni, bet stabili, piegūlos sienai un kā arheologs izpētīju katru spraudziņu, kur ievietot ieliktni, dažkārt izbiedējot kādu zirnekli. Tā arī nepārbaudīju savu ieliktņu izturību un nenorāvos. Tā kā mani bija pārņēmis entuziasms, gāju kā pirmā visas trīs virves, pareizāk, divas, jo atkal izlaidu vienu staciju. Džons tikai stāvēja lejā un atgādināja, ka mums ir 50 metru virve un ka Tonija ietekmē esmu ieskrējusies ;).

Pēdējais maršruts bija turpat pretī mūsu hatai. Tas bija ne visai grūts, taču aizraujošs, jo sākumā bija jākāpj uz augšu, tad jātraversē ap stūri un tad atkal uz augšu. Es atkal pieteicos iet kā pirmā visas trīs virves. Sajūtas bija interesantas, bakstīties, “ lūrot ap stūri”. Ieliku pirmo ieliktni un nopriecājos, ka ir vieta lielajam, un priecīga teicu: “ I like this your big green nut”, uz ko Džons atbildēja: “ Don’t say anyone at meet that you like Johns big green nut, they will start thinking, what we were doing here and why my nuts are green” ;). Nu, tā aizsākās humoriņš ;).

Kā jau Anglijā pienākas, pēc kāpšanas sekoja tase tējas.
Protams, vakarā viena no tēmām bija es un “ nut joke”, kā arī jau iepriekš aizsāktā tēma, ko es no rītiem lietojot, ka mans smaids un enerģijas resursi nezūdot. Tur gan viņiem nebija taisnība, ar katru dienu rokas kļuva arvien jūtīgākas un no rītiem piecelties kļuva arvien grūtāk. Bet man patika viena versija, ka manā lūpu balzāmā, ir kaut kas iestrādāts, tāpēc es to tik bieži lietojot.

12.05 “ North face” 9 virves

Kāpšanas apvidus Owgen North face.
Tennie shoe-155 m
Lazarus- 43 m

Džons no rīta prasīja, ko es gribu – piedzīvojumu vai ko klasisku un grūtāku. Es atbildēju, ka pirmo. Viņš nopriecājās par manu izvēli, jo šo maršrutu labprāt atkārtotu un viņa devīze: “ fun,fun, fun not agony”
Novietojām auto stāvvietā, izkāpām un izsviedām uz asfalta visas spīdīgās mantiņas (ieliktņus, friendus, hekus) un virves, sapakojām nelielu mugursomu ar pārtiku un iesviedām arī vēl kādu drēbju kārtu, jo laika apstākļi te bija ļoti mainīgi – nekad nevarēja zināt, kurā brīdī uznāks lietus -, kā ar iesviedām terkingbotas. Maršruts bija paredzēts uz visu dienu un nokāpšana pa citu pusi.
Mana rīta dziesma bija ” We all gona die, die, die hard, yippi ka ye motherf*****” (oriģinālversija - http://  :D ) Džons: „Hmm, it`s not a good song for a start……. better sing Rocky song “. Jāsaka, ka Rokijs tika pieminēts arī vēlākajos spēka maršrutos. Nolēmām, ka pirmo virvi viņš ies kā pirmais, jo tas ir spēka maršruts, bet es otro, jo tas ir “ lady root”- vajadzīga ķermeņa izveicība. Man “ lady root” patika labāk, jo spēka maršrutos, lai gan bija lielas aizķeres, tās visas bija pielijušas, un rezultātā tu visu laiku kāp pa peļķēm. Kāpjot pa slapjo klinti, pārņēma neliela nedrošības sajūta un kustības kļuva mazliet ierobežotākas, taču jāsaka, ka klints struktūra ir tāda, ka pat uz slapjas virsmas ir stabila vieta, kur nolikt kāju,maršruts, piemērots ne pārāk intensīvai dienai. Taču, nokļūstot līdz augšai, nogurums ir manāms. Kad līdz pašai virsotnei bija palikuši daži metri, Džons uzprasīja, vai es gribot uzkāpt pašā virsotnē, vai kāpsim sānā lejā. Es atbildēju, ka gribu virsotni, uz ko Džons nopūtās, viņš laikam bija gaidījis citu atbildi:)
Virsotnē mēs tik nosmējāmies : “ We are heroes we climbed at North face…………. only Owgen not Eiger ;)” Un sākām apspriest, ka varētu izsaukt “ dzelteno taksi” (šajā reģionā viņiem dzelteni glābšanas helikopteri), jo bija slinkums kāpt lejā to garo gabalu.

Vakarā mūs sagaidīja čehu lekcija par kāpšanas stiliem un iespējām Čehijā, un tad jau atkal Bekija ar savu tāfeli, uz kuras rakstīti visi viesi un to hosti. Nu tā. Man priekšā kāpšana ar Stīvu- ļoti pieredzējušu vīru, kas varētu būt divreiz vecāks nekā Džons. Un tad es sapratu, ka pienācis laiks E maršrutiem.

13-14.05
Beidzot sastopos ar E1 un E2, beidzamā cīņa un finālā norāvos

Kāpšnas apvidus Ormes (Pen Trwyn)
Pirmais E1 maršruts, kuru kāpu kā pirmā - Precious Metal

Tā kā Stīvam bija traumēta roka, tad viņš teica, ka tikai drošinās mani, bet šajā apvidū tieši esot daudzi vienas virves maršruti, un arī praktiski vienīgie sporta maršruti ar āķiem, kurus uztaisījuši franči. Lielu daļu BMC dalībnieku arī sastapām šajā apvidū pēdējās dienas, turklāt pamatīgs bariņš bolderingoja . Šīs klintis ir ļoti nopulētas.
Sākumā gribēju mēģināt VHS, taču tajā pusē bija vējš, tādēļ nācās uzreiz ķerties pie E1. Stīvs tikai vēsā angļu mierā noteica: “ You can do it!” Nu ko, jāteic, ka sasteidzu sākumu. tāpēc nogurdināju rokas, klints arī bija ļoti nopulēta, tāpēc ik pa brīdim man noslīdēja kāja un beigas bija ar mazliet trīcošām rokām un nosvīdušu pieri. Tāpat kā Stīvam, jo viens mans ieliktnis vidū izsprāga ārā, bet es veiksmīgi paspēju ielikt nākamo. Augšā, stacijā jau mani gaidīja Andrea (Itālija), jo uz to pašu staciju veda arī cits maršruts. Tā nu mēs tur karājoties draudzīgi aprunājāmies, un viņš man uzsēja mezglu, jo redzēja, ka man mazliet trīc rokas. Nolaidos lejā, mazliet atpūtos, un bija pienācis laiks blakus maršrutam E2, kuram bija neparasti grūts sākums. Tur arī beidzot norāvos, jo pietrūka divu centimetru no auguma, lai aizsniegtu labu aizķeri. Kamēr izmocīju to vienu kustību, pagāja krietns laiks, bet, ja pat Pats teica, ka tā ir baiga kustība, tad es sevi mierināju, ka ar mani nav tik traki. Un ka patiesībā citi E2 maršruti esot vieglāki, piemēram, ekskursion aiz stūra, un Stīva teiktajam, jau noteikti var ticēt.

Jāsaka paldies Stīvam par pacietību un padomiem. Viņš tiešām izskatījās nosvīdis. No vienas puses, žēl, ka tikai pēdējās dienās pieķēros E maršrutiem, bet, no otras, es izbaudīju visas dienas. Nogurums liels, jutu visas ķermeņa daļas,pat tādas, par kurām biju sen piemirsusi.

Rezumē: Noteikti ieteiktu izmantot iespēju un doties uz šo mītingu nākamgad. Iegūtā pieredze, satiktie cilvēki un paliekoši sakari. Fanastiska daba, jauni draugi, labs ēdiens, neaizmirstams burziņš, lieliska kāpšana.
Pasākuma video man arī tas gods ir ticis. Es gan tur esmu redzama tikai ēdot picu un laikam arī kaut kur mētājoties uz klints ;)
Neliels apraksts pa šo mītingu BMC mājas lapā.(Es ar tur esmu pieminēta ;) )
Un pēdējais kapēc starp iznīcinātājiem? Tapēc, ka netālu no šiem kāpšanas reģioniem atrodas armijas mācību bāze, kur trenējas iznīcinātāju piloti, un bieži ar teim sastapties varēju ļoti tuvu.